Mātei bija dzimšanas diena, bet es atcerējos par to tikai pēc trim dienām.
Darba steigā pilnīgi aizmirsu par šo svarīgo dienu. Kad beidzot attapos, negribēju tikai piezvanīt un atvainoties – nolēmu personīgi doties pie viņas uz Cēsīm un apsveikt.
Iegādājos lielu, skaistu pušķi, bet dāvanas vietā nolēmu uzdāvināt naudu, lai viņa pati varētu izvēlēties, ko vēlas.
Kad ierados pie mammas Cēsīs, māja bija tukša.
Ilgi klauvēju pie durvīm, bet viņa neatvēra. Mēģināju piezvanīt, taču telefons bija izslēgts. Prātā sāka raisīties visnepatīkamākās domas – kas, ja es viņu vairs nekad nesatikšu?
Kāds gan es esmu dēls, ja pat nespēju laikus piezvanīt savai mātei?
– Ak, tu šeit? – pēkšņi dzirdēju ļoti pazīstamu balsi aiz muguras.
Turpinājums 👇
Mamma bija mans viss. Kad mēs apprecējāmies ar draudzeni, viņa mums uzdāvināja lielu naudas summu, pārdodot savus īpašumus un atdodot uzkrājumus. Tas ļāva mums iegādāties dzīvokli netālu no Cēsīm.
Un pēc tam viss kļuva steidzīgs. Darbs, bizness, rēķini, klienti. Kādu reizi pat nepamanīju, kā pagājusi mammas dzimšanas diena. To sapratu tikai pēc trim dienām un norakstīju sevi vilšanās dēļ.
Es steidzos pie viņas, kā varēju – nopirku milzīgu pušķi, ieliku naudu aploksnē un devos ceļā.
Bet mājā valdīja tumsa. Es zvanīju, klauvēju, gandrīz neizsistot durvis.
– Dēliņ, ko tu šeit dari? – pēkšņi dzirdēju aiz muguras.
Es pagriezos – mamma stāvēja ar auduma maisu, kurā bija izspraucies maizes klaips.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
